Man ir aizdomas, ka filmas mani pārāk ļoti iespaido. Paldies prokrastinēšanai — esmu pārāk slinks, lai iespaidus ieviestu ikdienā un sadzīvē. Noskatos Drive, gribu Goslinga jaku, cimdus, Muliganu un ne sūda nerunāt. Noskatos MakGaiveru — gribu “disamblēt āl ze sings!”, fucking mulletu (vai kā sauc viņa to matu griezumu), būt šausmīgi laipns, komunikabls, baigi labs un tā, un visu, fucking visu, zināt par visu, kas visur ir, kā arī kas notiek, ja šokolādi izkausē skābē, vai arī būt drošs, ka signālraķetes palaidēja gala saplacināšana ar akmeni nenovedīs mani līdz norautiem pirkstiem vai apsvilušām uzacīm.

Vēl man ir problēmas pieņemt realitāti. Tirinoties pa savu iedomu pasaulīti, gadās aizmirst, ka aiz aizkariem ir saule. Atgādiniet to laiku pa laikam, mkei?

Jā, un vēl tie cilvēki, kuri ceļas sešos rītā un iet uz saviem darbiem… Man jūsu ir žēl. Lol jk, nav gan. Totāli nav.

Sāku piefiksēt, ka sāku aizmirst par “TOTĀLI” lietošanu visur, it visur. Par ko gan esmu kļuvis. Tas nozīmē, ka jāatrod cits sabiedrības (319 twiterasti, lol) zombēšanas veids.

Nu man vispār iet labi, padlies, ka apjautājies. 

Es neticu nevienam. Arī Tev es neticu. Ja arī šķietami ticu, tad esmu diezgan drošs, ka ar laiku notiks uzmešanas pakts. Un ar to, lūk, ir jauki rēķināties. Apmēram tā pat, kā iegādāties mājdzīvnieku un domās to jau apbērēt. Vienmēr, vienmēr es pētu, kas Tev ir aiz ādas. Ja agrāk neanalizēju sabiedrības subjektu motīvus, tad tagad gan. Lietu kārtība pasaulē ir sarežģītāka kā sākotnēji šķiet, un drīzumā iesākumam tā kā jau tikšu pāri, vai zini. Man ir melnais saraksts. Tajā es lieku šaubīgos. Ja šaubīgais izrādās šķietami tīrs no zemūdens akmeņiem un beigu beigās neizrādās līdz debesīm garlaicīgs, tad es šaubīgos ielieku baltajā sarakstā. Tā mani kaitina tie slēptie motīvi un intrigas, kā mēdz kaitināt kaķu tantes un zirgu zagļi, kuri piedevām mahinē akciju tirgos.

Labi, man ir arī baltais saraksts. Baltajā sarakstā ir cilvēki, kas vienkārši socializējas. Vispār tur ir lielais vairums man pazīstamo cilvēku, kas liecina par manu naivumu.

Ieraugi lietas no cita skatu punkta un ievēro, ka lietām ir arī otra puse. 3D!!!

Tikko atcerējos sapni. Es tajā nūjoju. Nūjošana. Jūs taču zināt, kas ir nūjošana. Pat ja nezināt, es pastāstīšu — tas ir tā, ka Tu slēpo, tikai bez slēpēm. Un parasti arī bez sniega. Baigi debili izskatās no malas. Tiešām es šeit runāju par slimībām, nevis klišejisku idiotisma apzīmējumu. Tev ir divas nūjas un Tu savu tuklo miesu stum uz priekšu cerībā, ka tas kaut cik nodzīs Tavu svaru. Nezinu, varbūt tas arī ir baigi efektīvi un tā, bet vienalga tas ir stulbi. 

Lūk. Es savā sapnī ar savām divām nūjām stumju sevi uz priekšu un visu laiku esmu tādā sajūsmā, kādā teju var piečurāt bikses, par to, cik burvīgi strādā muguras muskulatūra, un par to, cik seksīga mana mugura būs pēc nūjošanas. Vēl man bija doma, ka es to darīšu visu savu atlikušo mūžu. Vēl dīvaini bija tas, ka es to darīju reizē ar pusmūža sieviešu baru, kuras bija ģērbušās ļoti sportiski izaicinošās krāsās.

Un tas, lūk, liek aizdomāties par to, ka pasaules rožainums un jaukums slēpjas tieši katra indivīda pasaules percepcijā, nevis kajannē, āifonā 4s, makbūkā pro vai blondā, pupainā modelē.

Seko man Twitterī. Tā pat vien, bet seko! — http://twitter.com/#!/JanisRubans

Vārtīšanās pa gultu trijos rītā ir kaut mazliet loģiska vai nepieciešama? Esmu pārāk slinks, lai to analizētu, bet katrā gadījumā to sauc par bezmiegu, vai kaut kā tamlīdzīgi. Tad nu te nu es sēžu.

Biju izdevies ārā. Pēc 00:03:57 biju atpakaļ. Šī ir diezgan kritiska diena, es pat teiktu, ka viena no kritiskākajām pēdējo dažu mēnešu laikā. Tik ļoti pietuvojies sarkanajai līnijai nebiju ilgi. Mans prāts grib, lai es dzīvotu (eksistētu) ilgi, bet neefektīvi. Prāts ir mans lielākais ienaidnieks. Pēc tam seko gudrinieki. Šeit es uzkavēšos uz diezgan īsu mirkli. Tev arī neieteiktu sacerēties, ka sanāks ilgi mētāties pa šejieni.

Un šeit seko daļa, kura nevienu neinteresē: Jā, šķiet, ka atkal ir darīšana ar <table> elementiem un neandertāliešiem. Bet tas ir sīkums. Nu jau tas ir sīkums… Šobrīd darbojos ar SVG darbināšanu dažādiem nelietīgiem nolūkiem internetu radīšanā. Esmu pareizā izklājuma meklējumos, šķiet esmu zaudējis jel kādu iedvesmu uz lieliem darbiem.

Un tur pašā augšā nošārēju dziesmu, lai visi nodomātu… Ai, nekas.

… Ja Tu lieto <table> elementus, lai nodrošinātu sava web dizaina izklājumu un nemāki/negribi visu nokārtot ar CSS palīdzību, vai arī Tu ražo mājaslapas vai arī kādu gatavu produktu, vai pat Jquery spraudni, vai māci citus darīt mājaslapas lietojot <table> elementus…

…ES TEV GRIBU SALAUZT ABAS ROKAS, PLAUKSTAS, PIRKSTUS, DEGUNU UN KĀJAS, KĀ ARĪ IZSIST VISUS ZOBUS, LAI TU NENODARĪTU VĒL LIELĀKU ĻAUNUMU PASAULEI, BEZJĒDZĪGAIS NELIETI!

KURŠ ŠODIEN GADS IR? VAI TIK NEBIJA 2011. VAI PAT GANDRĪZ 2012.? IR LIETOJAMS HTML5 UN CSS3 UN TU LIETO <TABLE> TAGUS… <TABLE>… TU MAZ SAPROTI, CIK SMAGS KODS BŪS TAD, KAD TAVU JQUERY SPRAUDNI PIEJŪGŠU 30 ELEMENTIEM? SAPROTI? SPĒJ IEDOMĀTIES? EJ RAKT GRĀVJUS VAI CEPT BURGERUS, NEVIS IZSTRĀDĀ MĀJASLAPAS, TU NEKOMPETENTĀ CŪKA…

*NB! <table> elements ir paredzēts tikai lai attēlotu tabulas. Nekam citam tas nav paredzēts.

*Šodien neesmu lietojis Xanax. Laikam, pienācis laiks.

Kas mēs esam? — Mēs esam gaļas gabali. Molekulu putra. Man nenormāli bail no pasaules, kura sastāv no putras. Diezgan fancy sajūta apzināties, ka esi tikai neliela matērijas vibrācija relatīvi niecīgā laika posmā. Mēs esam enerģija, kas darbina un kustina tos gaļas gabalus, kas mēs arī esam. Esmu pārliecināts, ka dalītā veidā mēs nemaz arī nevarētu pastāvēt un tagad iestāstiet to kristiešiem un pārējiem. Visās reliģijās es nonāktu ellē, tādēļ esmu neticīgais, ak nē.

Cilvēki baidās no nezināmā. Cilvēkiem ir ļoti bail jau pēc noklusējuma. Neviens nezina, kas notiks tūdaļ. Un. Tas. Ir. Baigi. Baisi. Daudzi pat nespēj ķert mirkli, un mūžīgi dzīvo tādā kā sapnī. Un, noteikti, tikai īsi pirms vienreizējā saulrieta viņi sapratīs, ka viss ir bijis muļķības. Esmu nomiris un augšāmcēlies, laikam jādibina sekta.

Šobrīd viss ir izgaismots citā gaismā, pavisam savādākā, kā jel kad.

Teju piecgadīgā māsas meita nesen man jautāja: “Tu zini, kas Tu būsi, kad es būšu liela?” Es teicu, ka nezinu un uzjautāju: “Kas tad es būšu?” — “Tu būsi beigts! Nopietni! Nu nopietni!”

Sākumā šķita nenormāli smieklīgi, līdz mani dobjie vēdera smiekli (kā man patīk tos iztēloties tādus, bet dzīvē noteikti ir kaut kā savādāk) pamazām noplaka, līdz es aizdevos padzert tēju, pārdomāt dzīvi, un brīdī, kad izmetu izlietoto tējas maisiņu, es sapratu — Tu būsi beigts, ha ha! Labi. Tikai mieru. Visi mirst, bet taču nav ko izniekot dzīvi rakstot savā Tamblerā (tūdaļ sekos vēl sešas rindkopas), kuru ir aplūkojuši precīzi 128 cilvēki. Šodien esmu ellē patiesāks, kā jel kad pēdējo divu gadu laikā. Jebkurā citā brīdī nevienam šo informāciju neatklātu, bet…

Un lūk. Te nu es vēl joprojām sēžu. Elpoju to pašu gaisu, ko Hitlers ir elpojis (un Eziakeila zināšanai — arī Tu ar katru elpas vilcienu ieelpo mazumiņu no tā, ko pats Hitlers elpojis savulaik, labprāt uzzinātu, kā tas Tev liek justies), bet jēgas nekādas. Bēdīgi? Nē. Neskaidri? Jā. Pfff… Nebūs sešu rindkopu, nebūs!